Ugunsdzēsējs Vladislavs ŽerdiņšPrint

Ugunsdzēsējs Vladislavs Žerdiņš atceras, kā iestājies brīvprātīgajos ugunsdzēsējos un mācījies Rīgas virsnieku skolā:

 

1945.gada augustā, kad ar tēvu aizgāju uz Torņkalna BUB pilnsapulci (1945.gadā to pārdēvēja par BUB 14.komandu) un iestājos par jauno ugunsdzēsēju, man bija nepilni 16 gadi. Komanda atradās Vēja un Cepļa ielas krustojumā. Tajā laikā par padomes priekšsēdētāju strādāja Helmūts Tēbs, padomes sekretārs un vienlaikus šoferis bija Valentīns Priednieks. Komandā bija Ford tipa atklātā automašīna ar centrbēdzes sūkni. Darbošanās ugunsdzēsējos man patika, tāpēc ar draugiem noorganizēju jauno ugunsdzēsēju nodaļu.

 

Komandas virsnieks Zēģelītis mani iecēla par jauno ugunsdzēsēju nodaļas komandieri. Izgāju Iekšlietu ministrijas rīkotos desmit dienu BUB priekšnieku kursus. Nodaļas puišiem noorganizēju apmācības, kā rīkoties ar tehnisko aprīkojumu. Izejamās dienās sanācām uz dežūrām, izbraucām uz ugunsgrēkiem, gājām uz Grīziņkalna, Kundziņsalas un Nordeķu BUB ballēm.

 

Ugunsgrēkos līdzvērtīgi pilsētu militarizētajām ugunsdzēsēju komandām

1946.gadā, kādā maija svētdienas naktī, nācām ar puišiem no dejām, kad pēkšņi Bauskas ielas virzienā ieraudzījām liesmu blāzmu. Ejot tuvāk, redzējām, ka blakus Torņkalna BUB depo deg ādu fabrikas katlu mājas jumts. Sadalījusi pienākumus un izsituši ziņotāja stiklu, izsaucām ugunsdzēsējus. Iedarbinājām BUB automašīnas Ford sūkni, izvilkām šļūteņu līniju un pirmie uzsākām dzēšanas darbus. Kad atbrauca 2.pilsētas militarizētā ugunsdzēsēju komanda (PMUK), mēs, brīvprātīgie, strādājām pilnā sparā. No 2.PMUK priekšnieka Ļabja saņēmām pateicības vārdus. Ar iekšlietu ministra 1946.gada 6.jūnija pavēli par teicamu darbu tiku apbalvots ar naudas prēmiju 300 rubļu apmērā.

 

1946.gada vasaras otrajā pusē ugunsgrēks izcēlās eļļas – taukvielu kombinātā Jelgavas ielā. Degšanu izraisīja sprādziens, tika sagrautas ēkas konstrukcijas, blakus mājām izbira logu stikli. Dzēšanas darbos piedalījās arī Torņkalna BUB. 1947.gada vasarā mūs ielūdza uz zaļumballi Nordeķu BUB. Aizbraucām ar biedrības Ford automašīnu pilnā formā komandas virsnieka Zēģelīša vadībā. Ballē gāja jautri, pirmo reizi dzirdēju spēlējam 5.PMUK kapelu Knipeļa vadībā. Braucot mājās, Āgenskalna priežu rajonā neaprēķināju ātrumu un gandrīz apgāzāmies – mēs nelielu ceļa gabalu nobraucām uz diviem riteņiem.

 

Mācības Rīgas virsnieku skolā – liels konkurss un stingri kritēriji

Pēckara posmā situācija ar kadriem ugunsdzēsībā nebija apmierinoša. Ierindas sastāvu daudz maz varēja nokomplektēt, bet virsnieku bija ļoti maz – lielākā daļa iebraukuši no Krievijas, kur dienējuši armijas specialitātēs. Vajadzēja gatavot vietējos virsniekus, tāpēc pieņēma lēmumu pie Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolas izveidot ugunsdzēsēju grupu (vadu), lai divu gadu laikā pēc trīsgadu programmas sagatavotu jaunus ugunsdzēsējus tehniķus – virsniekus. Komplektēt skolu sāka 1948.gada vasarā. Toreizējais 2.PMUK priekšnieks Ļabis arī mani pierunāja stāties skolā. Man bija 18 gadu, rudenī būtu iesaukuši krievu armijā. Piekritu stāties skolā – labāk dienēt Latvijā nekā kaut kur Krievijas plašumos. Sākās ne būt ne vienkārša dokumentu formēšana. Bija jāuzrāda visi radi, ko viņi darījuši Latvijas brīvvalsts un vācu okupācijas laikā. Vajadzēja iziet vairākas ārstu komisijas un kārtot iestājeksāmenus.

Konkurss liels – apmēram trīs cilvēki uz vienu vietu. Tos, kuru radi bija iejaukti politikā, kas nepatika padomju iekārtai, mandātu komisija atsijāja. Daudzus atskaitīja arī mācību sākumā. Pavisam grupā bija 22 kursanti, daudzi nāca no ugunsdzēsēju aprindām, daudzi bija ievērojami sportisti. Mācības uzsākām 1948.gada septembrī. Pirmajā kursā pārsvarā nācās apgūt vispārizglītojošos priekšmetus. Dienas režīms noslogots – pusseptiņos rītā cēlāmies, fizkultūra, tualete, mācību stundas, pusdienas, klusā stunda, pašmācības, saimnieciskie darbi, vakariņas, masu kultūras pasākumi, vakara pārbaude un pulksten 23.00 nakts atpūta. Tā tas gāja dienām, nedēļām un gadiem. Sekmīgākie kursanti svētdienās varēja doties atvaļinājumā uz pilsētu. Saņēmām 450 rubļu lielu stipendiju. Arī tēvam ugunsdzēsēja alga bija 450 rubļi plus uzturnauda. Palīdzēju mājiniekiem – daļu naudu atdevu mammai. Apmācības laikā vajadzēja ievērot stingru disciplīnu. Sevišķi prasīgs bija kursa komandieris Andrejs Afanasjevs un no kursantu vidus ieceltais kursa staršina Eduards Jākobsons. Skolas atradās Āgenskalnā, Hermaņa ielā 19. No skolas parka bija labu pārredzams Uzvaras laukums, Bāriņu ielas tramvaja sliedes, vecpilsētas baznīcu torņi. Parkā auga lieli, daudzgadīgi koki, bija grantēti un asfaltēti celiņi, sporta laukumi.

Pirmajā kursā apguvām ugunsdzēsēju ierindas mācību, tehnisko apbruņojumu, profilaksi. Mācīja arī partijas vēsturi, ģeogrāfiju, ķīmiju, uguns (ieroču) mācību, armijas taktiku un citus priekšmetus.

Ugunsdzēsības taktiku pasniedza pieredzējis ugunsdzēsības operatīvais darbinieks Otto Dikelsons. No 1934.gada viņš bija strādājis Ļeņingradas ugunsdzēsībā, dzēsis ugunsgrēkus blokādes laikā. Dzīvodams Krievijā nebija aizmirsis latviešu valodu. Atgriezies Latvijā, strādāja Ugunsdzēsības pārvaldē par priekšnieka vietnieku un vienlaikus par operatīvās daļas priekšnieku. Viņam bija bagātīgas teorētiskās un praktiskās zināšanas, kādas nevarēja atrast nevienā taktikas grāmatā, un tās viņš prasmīgi nodeva kursantiem.

Nomācījāmies pirmo pusgadu, kad skola saņēma ugunsdzēsēju automašīnu PMZ – 1. Ar atklāta tipa mašīnu varēja izbraukt komanda deviņu cilvēku sastāvā – nodaļas komandieris, šoferis un septiņi dzēsēji. Sākumā automobili izmantoja mācībām, vēlāk dežurējām, sadalījušies maiņās , un pēc izsaukuma no skolas izbraucām uz ugunsgrēkiem. Otrajā mācību gadā nakts stundās dežurēt ar mašīnu braucām uz 2.AMUK Akmeņu ielā.

 

Sports – neatņemama mācību sastāvdaļa

Tolaik daudz nodarbojāmies ar sportu, skolas sacensībās mūsu puiši ieņēma vadošās vietas. Pats piedalījos mešanā, tāllēkšanā un peldēšanā. Rezultāti nebija slikti: pirmā vieta peldēšanā, otrā – lodes grūšanā. Labi padevās arī ugunsdzēsēju lietišķā sporta disciplīnas: 100 metru šķēršļu joslas pārvarēšanā biju pirmais, uzkāpšanā 4.stāva logā ar āķkāpnēm – otrais, bīdkāpņu uzstādīšanā – pirmais.

Skolas teritorijā uzcēla mācību torni un izveidoja 100 metru šķēršļu joslu. Saimnieciskajam darbam atvēlētajā laikā čakli strādājām, lai visu pēc iespējas ātrāk savestu kārtībā. Kad objektu uzcēla, cītīgi trenējos ar ākkāpnēm un 100 metru šķēršļu joslā. 1949.gada nolikumā 100 metros bija uzstādīti septiņi šķēršļi, taču vēlāk šķēršļu joslu vienkāršoja.

 

Norīkojumi – neatņemama mācību procesa sastāvdaļa

Kad bijām iemācījušies rīkoties ar ieročiem un apguvuši armijas reglamentu, sākām veikt skolas norīkojumus, kas bija dažādi, piemēram, virtuves dežurants, diennakts kazarmās, postenī skolas teritorijā. Pirmais postenis bija caurlaides telpā, bet tur divu gadu laikā netiku stāvējis. Otrais postenis atradās finanšu nodaļas ēkas apsardzē, kur posteņus izlika svētdienās, pēc darba laika beigām un kad nodaļa nestrādāja. Trešais postenis apsargāja degvielas noliktavu, ceturtais – sakņu noliktavas. Lielos svētkos bez posteņiem nozīmēja arī apgaitu pa parka teritoriju. Esot norīkojumā, bijām pakļauti skolas dežurantam. Tad nevajadzēja apmeklēt mācības, dienā drīkstēja gulēt, un tas bija vislabākais, jo skolas gados atrodos pastāvīgā miega trūkumā.

Atmiņā palikusi reize, kad stāvēju postenī pie benzīna noliktavas. Bija tumša rudens nakts, pāris metru attālumā neko nevarēja redzēt. Pēkšņi dzirdu – kaut kas tuvojas. Saucu: „Stāt! Šaušu!” Un tad zemē ieraudzīju papīra gabalu, kas vējam pūšot, čaukstēja. Ļoti nepatika būt norīkojumā kazarmās, sevišķi naktīs, kad visi gulēja un arī pašam nāca miegs. Taču gulēt nedrīkstēja. Ja pieķēra, nopelnīja arestu vai mēnesi neredzēja pilsētu.

 

Prakse Rīgas 1.komandā

Pienāca 1950.gada aprīlis, kad tikām nosūtīti praksē Rīgas ugunsdzēsēju komandās. Manas prakses vieta bija 1.AMUK Maskavas ielā. Prakses programmā bija iekļauta 24 stundu dežūra sardzes priekšnieka amatā, pēc tās – inspektora pienākumi, bet otrajā dienā jāgatavojas mācībām ar personāla sastāvu nākamajai dežūrai, un tā divus mēnešus. Man patika un padevās operatīvais darbs, bet profilaktiskais – ne sevišķi.

 

Izlaidums un uzpleču maiņa

1950.gada jūnijā un jūlijā vajadzēja kārtot valsts eksāmenus. Tie bija četrās disciplīnās: partijas vēsturē, ugunsdzēsēju taktikā, profilaksē un tehniskajā aprīkojumā. Visos valsts eksāmenos saņēmu teicamu novērtējumu. Beidzot skolu, 21 kursantam piešķīra jaunākā tehniķa – leitnanta pakāpi. Tikai vienam par disciplīnas pārkāpumiem skolu nācās beigt ar seržanta pakāpi. Virsnieku formas jau laikus tika uzšūtas drēbnieku darbnīcā katram pēc auguma un tad turētas noliktavā līdz izlaiduma dienai. Jūlija pēdējās dienās notika izlaiduma svinīgā daļa un balle. Skolas aktu zālē pulcējās skolas vadība, pasniedzēji, absolventi un viņu ģimenes locekļi. Ģērbušies jaunajos virsnieku frenčos ar kursantu uzplečiem, gaidījām, kad tiks nolasīta iekšlietu ministra pavēle un pasniegti virsnieku uzpleči. Pēc svinīgā kazarmās nomainījām uzplečus, nofotografējāmies un devāmies uz svētku mielastu, kur ballējāmies līdz rītam. Ar to beidzās atvaļinājuma zīmes, caurlaidē mūs vairs nepārbaudīja, staigājām pa pilsētu un jutāmies kā citi cilvēki.

 

Turpmākais darbs – Rīgas 5.komandā

Izlaiduma komisija, kurā ietilpa ugunsdzēsības pārvaldes vadība, nozīmēja darba vietas. Mani iecēla par priekšnieku 5.AMUK Slokas ielā 66. Tajā laikā komanda apkalpoja Ļeņina rajona Pārdaugavas daļu – Iļģuciemu, Daugavgrīvu, Imantu u.c. Par tās priekšnieku tolaik strādāja Stefans Bakāns. Komandas apbruņojumā divas autocisternas Hensell un PMZ – 2.

Bez dežūrām sardzes priekšnieka postenī man bija jāsastāda mēneša mācību plāni un komandas priekšnieka prombūtnes laikā jāpilda priekšnieka pienākumi. Otrā sardze, kurā stājos par priekšnieku, bija neliela – apmēram 12 cilvēku. Ar saviem padotajiem iepazinos diezgan ātri. Ātri atradām arī kopīgu valodu, un padotie mani cienīja.

 

„Sajūta, patstāvīgi vadot ugunsgrēku dzēšanu, bija neizsakāma”

1950.gada septembrī pirmo reizi patstāvīgi vadīju ugunsgrēku dzēšanu. Komandas priekšnieks Bakāns bija sanāksmē pārvaldē, kad atskanēja trauksmes zvans. Ieskrēju sakaru punktā un paņēmu ceļazīmi ar adresi – Daugavgrīvas iela 72. Izbraucām ar divām mašīnām. Notikuma vietā redzēju, ka deg vienstāva dzīvojamās mājas jumts un mansarda izbūve. Veicu izlūkošanu un nodevu vajadzīgās komandas. Uzlaužot ēkas konstrukciju, uguni ātri izdevās noslāpēt. Kad atbrauca papildspēki no 2AMUK un priekšnieks Bakāns, mēs jau galveno bijām paveikuši. Sajūta, patstāvīgi vadot ugunsgrēku dzēšanu, bija neizsakāma. Priekšniecība novērtēja apmierinoši. Personālsastāvs mani nokristīja, aplejot ar ūdens strūklu no galvas līdz kājām, jo tāda bija tradīcija.

 

Maldinājumi bija arī tajos laikos

Pastāvot ziņotāju sistēmai, uz ielām bija daudz neapzinīgu pilsoņu, kuri ugunsdzēsējus maldināja. Vienā un tajā pašā laikā vairākas nedēļas pēc kārtas tika iedarbināts ziņotājs Daugavgrīvas un Bezdelīgas ielas krustojumā. Nācās izlikt posteņus, vainīgos noķert un sodīt. Tie izrādījās jūrskolas audzēkņi, kuri vakara pastaigā ierindā soļoja pa ielu, bet viens no tiem izgāja no ierindas, iedarbināja ziņotāju un pēc tam nostājās atpakaļ ierindā. Vainīgo izdevās noķert un sodīt, un ugunsdzēsējiem kādu laiku bija miers. Bija arī cits gadījums – Dzirciema un Buļļu ielas krustojumā nostrādāja ziņotājs. Izbraucām un ieraudzījām, ka sadurts kāds jauneklis. Protams, nogādājām viņu slimnīcā. Bija arī gadījumi, kad pilsoņi izsauca ugunsdzēsējus, lai uz slimnīcu aiztransportētu dzemdētājas.