Ugunsdzēsējs Stefans Masjuļanis Print

Kā Rīga tika atpakaļ pie Magirus autokāpnes?

Piedalījos Otrajā pasaules karā. 1945.gada vasarā no frontes atgriezās mana divīzija, kuru izvietoja Viļņā. Atrodoties pilsētā, vēroju Viļņas 1.ugunsdzēsēju daļas darbošanos viņu novietnē un tur, starp citu, redzēju arī Magirus autokāpni. Nevaru pateikt, kāpēc, bet jau toreiz man prātā iešāvās doma: vai tik tā nav Rīgas pilsētas ugunsdzēsēju autokāpne? Kad 1946.gadā atgriezos Rīgā, uzzināju, ka autokāpne, kuru redzēju Viļņā, patiešām bija Rīgas ugunsdzēsēju īpašums. Izrādījās, ka vācu karaspēkam atkāpjoties no Rīgas, tās izvestas uz Kēnigsbergas (tagadējās Kaļiņingradas) apgabalu un tālāk kā trofeja uz Viļņu. Rīgas ugunsdzēsības vadība, uzzinājusi autokāpņu aptuveno atrašanās vietu, sāka tās meklēt. Kāpnes no Viļņas bija pārvestas uz Kauņu, un tur ar lielām pūlēm Rīgas 1.komandas darbinieki tām sadzina pēdas un nogādāja atpakaļ Rīgā.

Par pirmo ugunsgrēku, sacensībām un iestāšanos dienestā

1946.gadā pēc demobilizācijas, kad vēl nebiju iekārtojies darbā, iznāca saskarties ar 2.komandu ugunsgrēkā. Toreiz dzīvoju Vēja ielā netālu no bijušās Vildenberga ādas fabrikas un tur kādu nakti aizdegās katlu māja. Tā kā atrados netālu, aizsteidzos arī es un autosūkņu šoferim palīdzēju savienot sūcvadus. Šajā ugunsgrēkā strādāja mans vecākais brālis, jo kopš 1940.gada rudens viņš atradās dienesta 2.komandā par dzēsēju. Pēc ugunsgrēka brālis ieteica griezties pie priekšnieka Josifa Ļabja. Ar viņu sarunāju, ka tikšu uzņemts komandā. Tā paša gada jūnijā notika Rīgas pilsētas militarizēto ugunsdzēsēju sacensības lietišķajā ugunsdzēsības sportā. Tās notika toreizējās 6.komandas teritorijā Čiekurkalnā pie ūdenstorņa. Priekšnieks Ļabis parādē aicināja arī mani kuplināt 2.komandas rindas. Sacensības, manuprāt, tā laika apstākļos notika interesanti un raiti. Bija jūtams pacēlums, patriotisma gars un prieks par savas vienības panākumiem un rezultātiem. Šo sacensību laikā satiku savu paziņu no sporta gaitām pirms kara – Pauli Jurasu, kurš toreiz un vēl ilgus gadus pēc tam bija sporta lietu vadītājs Ugunsdzēsības pārvaldē. Pēc šīm Rīgas garnizona ugunsdzēsēju sacensībām nekavējoties nokārtoju dokumentus un iestājos ugunsdzēsības dienestā.

Ar 1946.gada 14.jūnija pavēli tiku ieskaitīts 2.PMUK otrajā maiņā. Darba kolēģi savās rindās mani uzņēma ļoti draudzīgi. Viņi palīdzēja apgūt visas vajadzīgās iemaņas gan ugunsgrēkos, gan sadzīvē. Ļoti daudz ugunsdzēsēju pamatzināšanu apguvu no sava pirmā nodaļas komandiera Oskara Cilvēka, kā arī no vecākā brāļa Antona, ar kuru kopā dienējām. Lielu atbalstu sniedza priekšnieks Ļabis, kura ilggadējā prakse un prasīgums rosināja veidoties par labu un apzinīgu darbinieku.

Sākotnēji uz izsaukumiem brauca tikai viena mašīna

1946.gadā mūsu rīcībā bija autocisterna PMZ – 2, autosūknis Opel – Blitz un rezerves automašīna Opel – Blitz ar pārnēsājamo motorsūkni. Kārtība, kādā notika izbraukšana uz izsaukumiem toreiz, atšķīrās no kārtības mūsdienās. Piemēram, pa dienu uz pirmo parasto izsaukumu brauca tikai autocisterna. Ja izsaukums bija uz kādu objektu, tad gan brauca abas mašīnas uzreiz. Ja izbraucot uz parasto izsaukumu, izrādījās kaut kas nopietnāks, tad izsauca arī otru mašīnu – sūkni. No pulksten 20 uz visiem izsaukumiem brauca abas mašīnas – gan cisterna, gan sūknis. Tāda kārtība pastāvēja vairākus gadus līdz brīdim, kad ar jaunu pavēli noteica, ka sardzei uz izsaukumiem jebkurā diennakts laikā jāizbrauc ar divām mašīnām. Darba apstākļi bija diezgan smagi. Pēckara gados galvenais bija pārtikas apgādes jautājums. Toreiz pastāvēja kartīšu sistēma, bet ugunsdzēsējiem bija ļoti mazas algas. Tomēr dienests prasīja savu, piedevām vēl uzlika meža darbus.

Ugunsgrēks 1946.gadā, kurā nodaļas komandieris zaudēja samaņu

Nopietnākos ugunsgrēkus iznāca dzēst 1946.gada otrajā pusē. Starp tiem bija sprādziens un ugunsgrēks eļļas kombināta noliktavā, radio translācijas apakšstacijā u.c. 31.decembra agrā rītā izbraucām uz ugunsgrēku Āgenskalnā, Bišu ielā, kur dega pagrabs. Ieslēgušies skābekļa aparātos, devāmies pagrabā. Temperatūra bija ļoti augsta, telpas stipri piedūmotas. Izlūkojot pagrabu, samaņu zaudēja nodaļas komandieris O.Cilvēks. Pateicoties sardzes priekšnieka pašaizliedzībai, kopējiem spēkiem izdevās O.Cilvēku iznest laukā no pagraba un izglābt viņa dzīvību.

Ugunsdzēsēji arī gatavoja kurināmo pārvaldes, komandas un personiskajām vajadzībām

1947.gads mums bija lielu saimniecisku darbu gads. Vēl ziemā pārgājām uz divu maiņu dežūrām. Viena maiņa devās uz Birzgales mežiem gatavot kurināmo. Tajā gadā mums bija uzdots sagatavot apmēram 700 kubikmetru malkas pārvaldes, komandas un personiskajām vajadzībām. Šie darbi ar pārtraukumiem ievilkās līdz pat nākamā gada sākumam. Lielākā daļa kurināmā bija sagatavota ziemā, bet vasarā malka no zemākām, slapjākām vietām uz pleciem bija jāsanes krautuvē pie ceļa. Lai šo darbu nedaudz atvieglotu, priekšnieks Ļabis sarunāja ar fabrikas Furnieris vadību un uz mežu atveda sliedes un dažus truļus. Pārvietojot sliedes no vienas vietas uz citu, malka pakāpeniski tika izvesta un novietota krautuvē. Vasarā ar kravas mašīnu malku pārveda un nokrāva Lāčplēša stacijā pie Krustpils – Jelgavas dzelzceļa. Tur vasaras beigās uzkrāva ešelonu ar malku un caur Jelgavu nosūtīja uz Torņkalnu. Meža darbi ievilkās galvenokārt tāpēc, ka toreiz nekādas mehanizācijas nebija un viss bija jāpaveic ar rokām.

Lai paspētu nodzēst ugunsgrēku, ugunsdzēsēji 1947.gada pavasarī pat pagaidu tiltu steigā izveidoja

1947.gada aprīļa vidū, kādā sestdienas pievakarē, izbraucām uz ugunsgrēku Jaunjelgavas pilsētā. Ceļā apvienojāmies ar 3.komandu un Rīgas tekstila BUB automašīnu. Visi kopā steidzāmies uz Jaunjelgavu. Diemžēl šis ceļš pēc pavasara paliem bija samērā smags. Kaut kur aiz Ķeguma pāri upītei pavasara palos bija izārdīts tilts. Braukt tālāk nebija iespējams. Ātri saorganizējāmies un priekšnieka Ļabja vadībā vācām kopā dažādus kokus un baļķus. Uz ātru roku izveidojām pagaidu tiltu. Kopīgiem spēkiem uzmanīgi pārvadījām visas trīs automašīnas un turpinājām ceļu. Tilta remonts paņēma daudz laika, un tikai pilnīgā tumsā sasniedzām Jaunjelgavu. Ugunsgrēks bija izcēlies baznīcas tornī un pakāpeniski pārsviedies uz daudzām ēkām pilsētā. Mums piebraucot, uguns jau bija sasniegusi citu koka baznīcas piebūvi. Tomēr, neskatoties uz aizkavēšanos, vēl bijām paspējuši laikā. Vispirms novērsām uguns izplatīšanos, kā arī paglābām otro baznīcu. Ugunsgrēka dzēšanas vadību uzņēmās Ļabis un visu no Rīgas atbraukušo grupu sadalīja un izvietoja vairākās vietās pilsētā, kurās bija izplatījies ugunsgrēks. Pilnībā to likvidēt izdevās tikai pret nākamās dienas rītu. Tas man bija pirmais ugunsgrēks provincē, patālāk no Rīgas, un Jaunjelgavas ugunsgrēks bija laba skola ārkārtējos apstākļos un deva labu pieredzi turpmākajam darbam.

1947.gada vasarā uz ugunsgrēku ārpus Rīgas bija jāizbrauc vēl vienu reizi. Šoreiz dega Jelgavas ādas fabrika. Turp no Rīgas izsūtīja 1. un 2.komandu. Ugunsgrēks bija pieņēmis lielus apmērus – dega viss galvenais korpuss. Kad ieradāmies Jelgavā, tika izvērsta mūsu tehnika un padoti spēcīgi stobri. Rīgas ugunsdzēsēji strādāja ļoti enerģiski un organizēti, tādēļ ugunsgrēku drīz ierobežoja un pievakarē kopīgiem spēkiem arī likvidēja. Kopumā 1947.gads bija smags, it īpaši pirmā pusē. Joprojām pastāvēja pārtikas kartīšu sistēma, un pārtikas apgādē bija daudz dažādu nepilnību un robu.

Talkojot atjaunoja depo korpusu

1947.gadā sākās 2.komandas depo kara laikā izdegušā otrā korpusa atjaunošanas darbi. Vispirms vajadzēja izvākt gružus, kas tur atradās no kara laika – 1944.gada rudens, kad ēka izdega. Tika sarīkota liela svētdienas talka, tajā piedalījās arī citu Rīgas ugunsdzēsēju komandu darbinieki. Ēkas atjaunošanā galvenokārt nodarbināja vācu karagūstekņus Iekšlietu ministrijas būvgrupas darbinieku vadībā. Ēkas atjaunošanu pabeidza 1948.gadā. Augšējos stāvos bija paredzēti dzīvokļi, bet apakšējos – telpas komandas vajadzībām. Vēlāk pakāpeniski arī zemākos stāvus pārbūvēja dzīvokļos un kopmītnēs. Atjaunotās ēkas fasādes daļā izbūvēja mazo garāžu.

Komandas depo tehnikas klāsta papildinājumi

Rudenī atveda no ierindas izgājušu aerodroma dienesta ugunsdzēsēju autocisternu Hensell. Toreiz šai mašīnai bija nepievilcīgs, pat atbaidošs izskats. Līdz 1949.gada pavasarim kopīgiem spēkiem autocisterna tika izremontēta un pārbūvēta. Uz tās izbūvēja slēgtu kabīni personālsastāvam un mašīnas šoferim. Pēc rūpīgas pārbaudes un iebraukšanas cisternu iekļāva kaujas sastāvā, un tā nomainīja autocisternu PMZ – 2.  

1948.gadā ar komandas spēkiem uzbūvēja ugunsdzēsības mācību torni. Tas ekspluatācijā atradās vairāk nekā 15 gadu. Tornī notika mācības ar personālsastāvu, kā arī komandas iekšējās sacensības. Turklāt vēl daudzu gadus tur risinājās gan Rīgas garnizona, gan republikas mēroga sacensības ugunsdzēsības lietišķajā sportā. Sakarā ar Ugunsdzēsības pārvaldes vadības pavēli, 2.komandai nodeva 1.komandas sakaru un apgaismošanas mašīnu Fiat. Šoferi kopā ar personālsastāvu to pārveidoja ūdens aizsardzības dienesta vajadzībām. Pēckara periodā telpu trūkuma dēļ Gāzu – dūmu aizsardzības dienesta aparāti glabājās uz plauktiem garāžā. Pēc otrā korpusa atjaunošanas vienā telpā izvietoja un ierīkoja GDAD posteni. Tas veicināja kaujas darbību ugunsgrēkos, turklāt varēja daudz normālākos un higiēniskākos apstākļos veikt aparātu kopšanu un pārbaudi. Visi GDAD darbinieki saņēma personīgus aparātus KIP – 5.

Seržanta mācību laiks

Man vairākkārt piedāvāja mācīties seržantu sastāva ugunsdzēsības skolā Hanzas ielā pie 4.komandas. Tā kā tur bija kazarmu režīms, es vairākkārt atteicos. Tomēr 1949.gada pavasarī beidzot piekritu un sāku mācīties toreiz noorganizētajā neklātienes kursantu grupā. Jāatzīst, ka bija arī pēdējais laiks skolu apmeklēt, jo vairākus gadus jau strādāju par nodaļas komandieri. Skolas laikā neklātnieki dienestu pildīja turpat savās komandās, bet uz lekcijām, mācībām un konsultācijām gāja pēc noteikta plāna un grafika. Vasarā meža darbu laikā mācības tika pārtrauktas, bet vasaras beigās tās atjaunoja, un 1950.gada februārī un martā sākās eksāmeni. Marta beigās bija skolas pabeigšanas svinības ar koncertu un saviesīgu vakaru, kā arī jaunu dienesta pakāpju piešķiršana.

Ugunsdzēsēji un sports

Neskatoties uz grūtībām, bez tiešajiem pienākumiem, ugunsdzēsēji veltīja laiku arī sportam. Es daudz trenējos un vasarā piedalījos gan Rīgas, gan republikas meistarsacīkstēs vieglatlētikā, tāpat arī Dinamo un ugunsdzēsēju sacensībās. Neapšaubāmi, tajos grūtajos apstākļos tā bija fanātiska uzupurēšanās un sporta mīlestība.

1950.gadā 2.komanda izcīnīja pirmo vietu ugunsdzēsēju kompleksajā sporta spartakiādē. Kā balvu saņēmām ceļojošo porcelāna vāzi, turklāt katram komandas dalībniekam personīgi pasniedza minētās vāzes fotoattēlu ar ierakstu. Atsevišķu sacensību veidu uzvarētājiem un augstāko vietu ieguvējiem pasniedza diplomus. Arī turpmākajos gados 2.komandas dalībnieki dažādās sporta sacensībās uzrādīja labus rezultātus, un daži darbinieki sasniedza PSRS sporta meistara un arī klases sportistu nosaukumus.