Pulkvežleitnants inženieris Sergejs ŠarovsPrint

Patiess gadījums no jauna ugunsdzēsēja dzīves. Aptuveni 1973.gads.

Tai laikā, kad biju vēl jauns leitnants ar mani notika gadījums, kuru atcerēšos visu mūžu, stāsta pulkvežleitnants Sergejs Šarovs.

Šodien to atceros ar smaidu, jo skolā iegūtās zināšanas tolaik vēl nebija kļuvušas par ugunsdzēsēja prasmi un iemaņām. Toties ambīcijas bija lielas. Likās – zinu un protu visu.

Trauksme sardzi nepārsteidza nesagatavotu.

Jauneklīgi salecām mašīnā un traucāmies uz notikuma vietu. Dega pagrabtelpa. Pāris sekundēs izlikta maģistrālā līnija, padots ūdens. Vada komandieris biju es – tikko kā beidzis ugunsdzēsēju skolu. Izveicība, vēlēšanās izrādīt sevi kā varoni starp vienaudžiem un pieredzējušiem ugunsdzēsējiem – vadīja mani tajā brīdī. Uzlicis un ieslēdzis aparātu SIG-8 gāju izlūkos viens, pārkāpjot vienu no galvenajiem ugunsdzēsības drošības tehnikas principiem: dzēst ugunsgrēku var tikai grupā.

Nokāpis pagrabā, dūmos sāku dzēst degošās koka šķērssienas.

Tā aizgāju līdz pagrabtelpas galam, salēju vēl gruzdošās koka konstrukcijas, ugunsgrēka perēkļus. Pārmetis stobru pār plecu, domāju atgriezties. Te pēkšņi aiz muguras atskanēja apdullinošs sprādziens. Kā vēlāk izrādījās, bija sprāgusi petrolejas kanna. Liesmas mani apžilbināja. Tagad biju atgriezts no izejas, pagriezos ar seju pret to, bet te gāzmaskā sāka trūkt skābeklis, bez visā tā – pārtrūkusi ūdens padeve. Temperatūra pagrabā sāka strauji paaugstināties. Sāku slāpt. Prātā sāka līst dažādas domas: „Es esmu atgriezts no izejas, šļūteni saspiedušas nokritušās konstrukcijas, tāpēc nav ūdens un es vairs nevaru cīnīties ar uguni. Kaut kas noticis ar gāzmasku. Tās ir beigas.” Lēnām sāku zaudēt samaņu. Atspiedies pret sienu, lēnām slīdēju uz leju, bēgot no temperatūras, līdz noslīgu uz ceļiem. Uz grīdas sataustīju šļūteni, kura bija pilna ar ūdeni. Tātad ūdens ir. Sasprindzinājis spēku, nosviedu no pleca stobru un pēkšņi sajutu, ka varu atkal normāli elpot. Prieks par glābiņu pildīja sirdi un trīskāršoja manus spēkus. Tātad vēl varēju cīnīties ar uguni un uzvarēt. Tas izdevās, liesmas tika nodzēstas. Pēc pāris minūtēm es izgāju no pagraba, nokūpējis melns, noguris, bet laimīgs par to, ka viss tik veiksmīgi beidzies.

Kas tad bija noticis? To es sapratu vēlāk.

Kad biju ticis līdz pagrabtelpas galam un domāju, ka esmu darbu paveicis, pārliku stobru pāri plecam, lai atgrieztos. Līdz ar to aizspiedu SIG-8 elpošanas cauruli. Tobrīd atskanēja sprādziens. Pagriezos par 180 grādiem, aizspiedu šļūtenes līniju, un stobrā vairs nebija ūdens. Pārliekā pašpārliecinātība, drošības tehnikas neievērošana –liekas, sīkumi noveda mani kritiskā situācijā un gandrīz pie traģēdijas.

Šī bija mācība visai dzīvei.

Ikvienam, kam nākas dzēst ugunsgrēkus, ir jāsaprot, ka ugunsdzēšanas drošības tehnika, paņēmieni un līdzekļi izstrādāti, pamatojoties uz ilgu un rūgtu pieredzi dažādos ugunsgrēku apstākļos.

Nepildīt un neievērot drošības prasības nedrīkst nedz jauni, nedz arī ļoti pieredzējuši ugunsdzēsēji.

 

(Stāstījumu pierakstīja Valērijs Kutuzovs)