Brīvprātīgais ugunsdzēsējs Aleksandrs DaumsPrint

Brīvprātīgais ugunsdzēsējs Aleksandrs Daums stāsta par to, kā viņš 19.gs. otrajā pusē, būdams 17 gadus vecs, pilns baiļu un šaubu, gājis uz ugunsdzēsēju māju iestāties ugunsdzēsējos:

 

Par iestāšanos brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā

„Draugs, kas jau biedrībā bija uzņemts, mierināja, ka arī mani uzņemšot. Komandieris sākumā gan negribēja pierakstīt, esot pārāk jauns un sīciņš, bez tam skaits esot pilns. Beidzot tomēr pierakstīja, un nu bija prieks lielu lielais.

Darbinieki tanīs laikos pieplūda lielā skaitā, katrā apmācības vakarā pierakstīja piecus sešus kandidātus, lielākā daļa tomēr biedrībā nedarbojās – karaklausība, darba vietas maiņa un citi apstākļi lielu daļu izklīdināja uz visu četru vēju pusēm, tā ka nodaļu vadītājiem pastāvīgi vajadzēja strādāt ar nepietiekoši apmācītiem darbiniekiem. Izcilu vietu ieņēma kāpēju un stobrvadītāju nodaļas. Šinīs nodaļās varēja iekļūt vienīgi tādi, kas vismaz dažus gadus bija šļirču nodaļās čakli un priekšzīmīgi strādājuši. Stobrvadītāju nodaļās darbojās vienīgi izlasīti spēcīgi amatnieki: skursteņslaucītāji, mūrnieki, namdari. Apbrīnojama bija šo vīru izturība, strādājot ugunsgrēka vietā, ne mazāk viņi savas spējas pierādīja arī pie visāda veida darbiem.

 

Notikuma vietā – katram savs uzdevums

Apmācības bija tipiski vienmuļīgas, katra nodaļa mācījās vienīgi sava rīka apkalpošanu. Šādas iekārtas negatīvās puses bieži parādījās ugunsgrēku gadījumos. Ja par piemēru „ūdens piegādātāji” bija ieradušies mazā skaitā, pagāja ilgs laiks, līdz citas nodaļas, kaut gan sapulcējušās kuplā skaitā, varēja uzsākt darbību. Ūdens piegādāšanas iekārta bija smaga un neērta, šļūteņu skrituļus nepazina, visas šļūtenes, satītas atsevišķās ripās, bija novietotas lielos vāģos ar smagu vāku, kuru vajadzēja pacelt, atstutēt, tad pakāpties uz kāpšļa un šļūteņu ripas pa vienai celt ārā. Nereti gadījās, ka tumsā un uztraukumā paķēra nepareizo šļūteni, izritināja un, ja savienojumi nesagājās, atjēdzās, ka notikusi pārskatīšanās. Stobrvadītāji, sakāpuši degošas ēkas jumtā, svilpoja, taurēja un kliedza: „Ūdeni!” Šāda trokšņošana darbības gaitu gan nepaātrināja, toties pavairoja jau tā lielo troksni, jo katrs darbinieks turēja par savu pienākumu strādājot kliegt, runāt, komandēt. Atgriežos vēlreiz pie mācībām, un, kā jau sacīju, darbība norisinājās stereotipiski vienmuļīgi. Vasarā, jaukā laikā mācījāmies „noprocēt”, „uzprocēt” un savest darba gatavībā savu darba rīku.

 

Ierindas mācība – izaicinājums komandieriem

Ziemā un sliktā, kad ārā nevarēja strādāt, biedrības zālē notika ierindas apmācība. Komandieri apmācīja savas nodaļas atsevišķi, un bija interesanti noskatīties, kā pa samērā nelielo zāli maršē trīs atsevišķas nodaļas – rindas griežas, vijas un katrs pulciņš cenšas izvairīties no sadursmes. Komandiera uzdevums nebija viegls, tam vajadzēja uz sekundi aprēķināt, kad grozīt virzienu, lai izvairītos no saskriešanās ar pretim soļojošo nodaļu. Veci, norūdīti komandieri bija ieguvuši apbrīnojamu izveicību, jauniem nepiedzīvojušiem komandējot, izcēlās nereti sastrēgums un juceklis. Mums, jauniešiem, apmācības ļoti patika, un daudzi varēja lepoties, ka gadu laikā nav nokavējuši nevienu apmācību. Apmācības starp komandieriem un nodaļu darbiniekiem bija sirsnīgas, un foršus komandierus visi dievināja. Vispārīgi jāsaka, ka lielākā daļa biedru strādāja ar sajūsmu un aizrautību.

 

Pavasara un rudens manevri

Zināmu uztraukumu radīja parastie pavasara un rudens manevri. Jau nedēļā iepriekš visi rosīgi gatavojās, katra nodaļa izmeklējās astoņos veiklākos darbiniekus, tā saucamā manevra sekciju. Viena nodaļa centās otru pārspēt un strādāt bez kļūdām. Ietērps toreiz sastāvēja no baltām audekla blūzēm ar sarkaniem iekantējumiem. Manevra dienai tuvojoties, ikviens uzšuva blūzei jaunas spilgti sarkanas lentes. Virskomanda valkāja spožas ķiveres ar sarkaniem, ziliem, baltiem, melniem un sarkani baltiem pušķiem. Gadījās arī tādi biedri, kas kaunējās ar balto blūzi uz ielas rādīties. Kā piemēram, toreizējais virsnieka palīgs, mūrnieks S. Tas aiznesa savu mundieri, rūpīgi apsegtu, agrā rīta stundā uz manevra vietai vistuvāko krogu, kur tad īsi pirms manevru sākuma pārģērbās, paskatījās pa logu, vai tuvumā neatrodas pazīstami cilvēki un tad ātri iespruka sapulcējušos ugunsdzēsēju starpā.

Par plašiem tautas svētkiem izvērtās tradicionālie ugunsdzēsēju pavasara svētki maija mēnesī, sarīkoti divi kilometri ārpus pilsētas krāšņā bērzu birzē.

 

Fūrmaņu cīņas pie depo

Zirgu biedrībai pašai nebija. No deviņiem vakarā līdz pieciem rītā depo blakus telpās dežurēja pilsētas zirgi un kučieri. Dienas laikā lieta nebija tik vienkārša, tad vienīgais glābiņš bijafūrmaņi. Lai važoņus pamudinātu ātri ierasties, izmaksāja prēmijas: pirmajam, kas ieradās ar zirgu, – pieci rubļi, otrajam – trīs un tālākiem pa divi un rubli. Trauksmes gadījumā nereti norisinājās traģikomiski skati. Atskanot pirmām tauru skaņām, važoņi trakā steigā joņoja uz depo telpām, jo katrs vēlējās būt pirmais un iegūt piecus rubļus. Šaurajā šķērslīnijā netālu no depo telpām saskrēja visi vienā kaudzē – riteņi saķērās, zirgi klupa, un važoņi lielās dusmās sāka viens otru apstrādāt ar pātagām. Gudrākie apbrauca mazu līkumu, piekabināja sļirci pie ratiem un, iebāzuši piecus rubļus ķešā, smiedamies aizbrauca. Sirmajam depo pārzinim uztraukums bija pilnīgi svešs jēdziens. Ja ugunsgrēku ziņoja nepazīstama persona, pārzinis vispirms uzkāpa tornī, pārliecinājās, vai patiešām deg, un tad deva trauksmi. Mazu nokavēšanos ugunsdzēsēji vēlāk atlīdzināja, strādājot ar lielu sparu un bravūru.

 

Ugunsgrēki piesaistīja lielu iedzīvotāju interesi

Ugunsgrēka vietā parasti pulcējās milzīga ļaužu jūra, aizsprostodama visas ielas. Šai parādībai piemērota bija kārtībnieku nodaļa. Lielais kārtībnieku pulks centās turēt pienācīgā attālumā ziņkārīgās ļaužu masas, bez tam kārtībnieku uzdevums bija apsargāt izglābtās mantas, ar kurām dažreiz piepildīja visu ielu. Mantu glabāšana toreiz bija iecienīts paņēmiens – glāba ne tikvien no degošā, bet bieži arī no apkārtnes namiem. Ugunsdzēsēji piederēja pie nemantīgām šķirām, apģērbi un apavi trūcīgi, grūta bija strādāšana ziemā un salā. Pastāvēja tradīcija, ka apdraudēto namu iedzīvotāji samirkušajiem un nosalušajiem ugunsdzēsējiem pasniedza atspirdzinājumus - it īpaši karstu kafeju, dažreiz arī ko stiprāku. Šo tradīciju īpaši piekopa vietējie muižnieki, kas vispār ugunsdzēsēju organizāciju visādi atbalstīja.