Print

10.01.2015

 

1940.-1945.gads

 

 

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā ugunsdzēsības jomā notika pārmaiņas un tika ieviesti PSRS pastāvošie normatīvie akti. Brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizāciju biedriem reorganizācijas rezultātā tika noņemtas formas tērpa zīmotnes un uzpleči, tika nodoti biedrību karogi. Vācu okupācijas režīma laikā brīvvalsts ugunsdzēsēju biedrību struktūras tika atjaunotas.

 

 

Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariātā tika izveidota Ugunsdzēsības daļa, kurai pakļāva pilsētas militarizētās ugunsdzēsēju komandas. 1945.gadā tā tika pārdēvēta par Ugunsdzēsības pārvaldi, kuras sastāvā bija Valsts ugunsdrošības uzraudzības, operatīvā, materiāli tehniskās apgādes daļa un normatīvi tehniskā grupa.

 

1941.gada februārī apstiprināja „Latvijas PSR Ugunsdrošības noteikumus”, kas lika pamatus profilakses un ugunsdrošības uzraudzības jomas attīstībai valstī.

 

Uz brīvvalsts laikā izveidotās ugunsdzēsēju apmācības bāzes 1940.gada sākumā 4.pilsētas militarizētajā ugunsdzēsības komandā, kas atradās Hanzas ielā Rīgā, noorganizēja pirmos apmācības kursus, kurus nosauca par Militarizētā ugunsdzēsības dienesta jaunākā komandējošā sastāva darbinieku sagatavošanas skolu, kurā apmācības ilga sešus mēnešus. Jau pēc gada skolas darbību pārtrauca karš un tā tika atjaunota 1945.gadā.

 

2.pasaules kara frontei virzoties pāri Latvijas teritorijai, izcēlās plaši ugunsgrēki. Paralēli dzēšanas darbiem, brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienībām uzticēja apsargāt nozīmīgākos tautsaimniecības objektus. 1941.gada 29.jūnijā Rīgā aizdegās Pētera baznīcas tornis, kam sagrūstot cieta arī Melngalvja nams, Rātsnams un tiem apkārt esošā apbūve. Ugunsdzēsēju darbu apgrūtināja tehnikas un ūdens trūkums, ko radīja uzspridzinātais pilsētas ūdensvads.

 

1945.gadā pēc Vācijas kapitulācijas ugunsdzēsēji atguva tikai daļu no kara laikā aizvestās ugunsdzēsības tehnikas un aprīkojuma.