Print

1925.-1935.gads

 

Laika posmā no 1929. līdz 1932. gadam Eiropas valstis skāra pasaules ekonomiskā krīze. Latvijā to padziļināja un būtisku kaitējumu rūpniecībai nodarīja  vairāki lieli ugunsgrēki – Leitnera velosipēdu fabrikā, Hasana koku zāģētavā, malkas un kokmateriālu noliktavās, sērkociņu fabrikas “Vulkāns” noliktavā. 1930.gada 11.aprīļa vakarā ugunsgrēkā fabrikas “Provodņiks” ēkā - linu noliktavā, veicot dzēšanas darbus, dzīvību zaudēja divi Rīgas pilsētas ugunsdzēsēji. Lielo ugunsgrēku virkni noslēdza ugunsgrēki Ludzā un Alūksnē.

 

1926.gada septembrī Rīgā notika Baltijas valstu ugunsdzēsēju apvienības dibināšanas sanāksme, kurā vienbalsīgi atzina, ka patstāvību ieguvušām valstīm jārod kopēji ceļi, lai uzlabotu ugunsdrošības stāvokli Baltijā.

 

1929.gadā Latvija iestājās „Starptautiskajā tehniskajā komitejā ugunsgrēku novēršanai un dzēšanai” (CTIF).

 

1930.gadā tika pieņemts „Ugunsgrēku apkarošanas likums”, kurš noteica, ka „vispārīgā ugunsgrēku apkarošanas lietu vadība uzticēta Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvaldei”, kuras ietvaros darbojās Ugunsgrēku apkarošanas padome un ugunsgrēku apkarošanas inspektors, kā arī to, ka „aizsardzībai pret uguni, ugunsdzēsībai un palīdzības sniegšanai ugunsgrēku gadījumos pastāv: valsts iestāžu, pašvaldību, privātu uzņēmumu un brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības”. Šis likums noteica ugunsdzēsēju tiesisko statusu un iespējas saņemt no valsts materiālu atbalstu. 1932.gadā pieņemtie likuma grozījumi deva iespēju ugunsgrēkos cietušajiem vai bojā gājušo (arī brīvprātīgo) ugunsdzēsēju ģimenēm saņemt apdrošināšanas atlīdzību.