Kā atpazīt slīcēju! Print

Piedāvājam iepazīties ar ļoti noderīgu publikāciju, kas publicēta Mario Vittone, kuram ir 19 gadu pieredze militārajā dienestā ASV Jūras kājieku un Krasta apsardzes vienībās, mājaslapā - http://mariovittone.com/2010/05/154/.


Jaunais kapteinis, nenovilcis drēbes, ielēca ūdenī un lielā ātrumā aizpeldēja. Bijušais glābējs peldēja tieši noenkurotā kutera saimnieku virzienā, kas peldējās starp pludmali un kuteri, paturot redzeslokā slīkstošo cilvēku. „Man šķiet, viņš domā, ka mēs slīkstam," vīrs teica sievai. Iepriekš viņi bija šļakstījušies un klaigājuši, bet šobrīd vienkārši stāvēja uz sēkļa līdz kaklam ūdenī. „Mums taču viss ir kārtībā, ko viņš dara?" mazliet neapmierināta bilda sieva. „Ar mums viss ir kārtībā!" vīrs kliedza un rādīja, lai glābējs nepeld pie viņiem, bet kapteinis turpināja peldēt tik ātri, cik vien bija viņa spēkos. „Malā!" viņš norēcās un aizpeldēja starp abiem izbrīnītajiem kutera īpašniekiem. Tieši aiz viņiem, mazāk kā trīs metru attālumā slīka viņu deviņus gadus vecā meitiņa. Kapteiņa rokās nokļuvusi drošībā uz sauszemes, viņa iekliedzās „Tēti!" un izplūda asarās.

Kā šis kapteinis no aptuveni 15 metru attāluma saprata to, ko tēvs nesaprata no mazāk kā trīs metriem. Slīkšana visbiežāk nav saistīta ar vardarbību, šļakstīšanos, saucieniem pēc palīdzības, kā tas šķiet lielākajai daļai cilvēku. Kapteinis bija ekspertu apmācīts atpazīt slīkstošu personu un ieguvis ilggadēju pieredzi. Savukārt tēva priekšstats par slīkšanu bija veidojies tikai no televīzijā redzētā. Ja jūs mēdzat pavadīt brīvo laiku uz vai pie ūdens (praktiski mēs visi), tad Jums un Jūsu draugiem ir jāzina, kam pievērst uzmanību, kad cilvēki dodas ūdenī. Kamēr meitene raudot neiekliedzās „Tēti!", viņa nebija izdvesusi nevienu sadzirdamu skaņu. Kā bijušais krasta apsardzes glābējs, es pavisam nebiju izbrīnīts par šo atgadījumu. Televīzijā redzētās dramatiskās situācijas, kad slīkstošais māj ar rokām, izmisīgi šļakstina ūdeni vai kliedz un bļauj pēc palīdzības, reālajā dzīvē ir reti sastopamas.

Instinktīvā slīkšanas reakcija, kā to ir nosaucis Ph.Dr. Frančesko A Pia, ir tas, ko cilvēki dara, lai izvairītos no noslīkšanas. Un tas neizskatās tā, kā lielākā daļa cilvēku to ir iedomājušies. Reālajā situācijā ir tikai neliela ūdens šļakstināšana bez māšanas ar rokām un saucieniem pēc palīdzības. Lai saprastu, cik klusa un mierīga no krasta var izskatīties slīkšana, apdomājiet statistiku - pēc CDC (ASV Slimību kontroles un profilakses centrs, www.cdc.gov) datiem noslīkšana ir otrs lielākais nelaimes gadījumu nāves iemesls pēc ceļu satiksmes negadījumiem bērniem vecumā līdz 15 gadiem. No aptuveni 750 bērniem, kas noslīkst gada laikā, 375 noslīkst aptuveni astoņu metru attālumā no vecākiem vai pieaugušajiem. Desmit procentos gadījumu pieaugušie redzēs, kā slīkst bērns, nesaprotot, kas patiesībā notiek. Slīkšana neizskatās kā slīkšana, tā apgalvo Dr. Pia rakstā ASV Krasta apsardzes meklēšanas un glābšanas dienesta žurnālā „On Scene"[1], sekojoši aprakstīdams instinktīvo slīkšanas reakciju:

  1. Izņemot retus gadījumus, slīkstošais cilvēks fizioloģiski nespēj saukt pēc palīdzības. Cilvēka elpošanas sistēma ir izstrādāta pirmkārt elpošanai. Runāšana ir sekundāra tās funkcija, tādēļ vispirms tiek nodrošināta elpošana un tikai pēc tam spēja runāt.
  2. Slīkstošam cilvēkam mute pārmaiņus ir zem un virs ūdens virsmas. Mute slīkstošam cilvēkam virs ūdens nav pietiekami ilgu laiku, lai ieelpotu, izelpotu un vēl paspētu saukt pēc palīdzības. Brīdi, kad slīkstoša cilvēka mute ir virs ūdens, viņš ātri cenšas ieelpot un izelpot, kamēr tā atkal nenonāk zem ūdens.
  3. Slīkstoši cilvēki nevar māt pēc palīdzības. Daba instinktīvi liek tiem izplest rokas uz sāniem un atspiesties uz ūdens virsmas, lai nedaudz paceltos un varētu elpot.
  4. Visā instinktīvās slīkšanas reakcijas laikā slīkstošais cilvēks nevar brīvi kontrolēt savu roku kustības. Slīkstoši cilvēki, kas cīnās, lai noturētos uz ūdens virsmas, psiholoģiski nevar pārtraukt slīkšanu un veikt brīvas kustības ar rokām, piemēram, māt pēc palīdzības, peldēt uz glābēja pusi vai aizsniegt glābšanas ekipējumu.
  5. No instinktīvās slīkšanas reakcijas sākuma līdz beigām cilvēka ķermenis ūdenī atrodas vertikālā stāvoklī. Ja cilvēks netiek izglābts, šādā stāvoklī virs ūdens tas var atrasties no 20 līdz 60 sekundēm pirms nogrimšanas zem ūdens virsmas.

Iepriekšminētais nenozīmē, ka cilvēks, kas ūdenī kliedz un māj ar rokām, nav nokļuvis nelaimē. Šādā gadījumā cilvēks ir sajutis briesmas, kas ne vienmēr notiek pirms instinktīvās slīkšanas reakcijas. Tomēr atšķirībā no īstas slīkšanas situācijas, šajā gadījumā cilvēks var palīdzēt savā glābšanā, piemēram, pietuvojoties un ieķeroties glābšanas riņķim.

Centieties ievērot arī citas pazīmes, kas var liecināt par slīkšanu, ja ūdenī ir cilvēks:

  • Galva atrodas zemu ūdenī, mute ūdens līmenī;
  • Galva atliekta atpakaļ un mute ir vaļā;
  • Stiklainas acis un „tukšs" skatiens, nespēj fokusēt redzi;
  • Acis ir aizvērtas;
  • Mati nosedz acis vai pieri;
  • Netiek kustinātas kājas - cilvēks atrodas vertikālā stāvoklī;
  • Strauja elpošana vai elsošana;
  • Neveiksmīgi centieni peldēt noteiktā virzienā;
  • Mēģinājumi apgriezties ūdenī uz muguras;
  • Cilvēks reti parādās virs ūdens virsmas.

Tātad, ja, piemēram, komandas biedrs vai draugs iekritis ūdenī no peldlīdzekļa un izskatās, ka viss ir kārtībā - neesiet par to pārliecināts! Bieži pazīme, ka kāds slīkst ir tas, ka cilvēks neizskatās tā it kā slīktu. Viens no veidiem, kā noteikt, vai cilvēks neslīkst, ir vienkārši pajautājot: „Vai viss kārtībā?" Ja cilvēks atbild vismaz kaut ko, tad, visticamāk, viņam briesmas nedraud. Bet, ja viņš klusē, un redzat, ka viņa skatiens ir vērsts „nekurienē", Jums iespējams palikušas mazāk kā 30 sekundes, lai paspētu nokļūt pie viņa.

Vecāki atcerieties - bērni, rotaļājoties ūdenī, rada troksni! Ja bērni apklust, tad dodieties pie viņiem un noskaidrojiet, kas noticis!
 

--------------------------------------------------------------------------------

[1]MarioVittone, Ph.Dr. Francesco A. Pia. „It Doesn't Look Loke They're Drowning", On Scene, Fall 2006.g. 14 p. http://www.uscg.mil/hq/cg5/cg534/On%20Scene/OSFall06.pdf#page=16, aplūkots 2010.gada 2.augustā